Lai gan nagi gandrīz vainmēr tiek uztverti kā kaut kas patīkams un visnotaļ vēlams, dažkārt tomēr nākas nožēlas pilni noskatīties uz tiem smalkajiem, vēl līdz nopietnam nagu lielumam neattīstītajiem nadziņiem, kuri mājo tieši tikpat mazu radību pēdās, vārnveidīgajiem mātes dabas darinājumiem, kuri atgādina pasaulei, ka kāpšana uz augšu notiek ne tikai pa kāpnēm vai pietiekami lēzeniem paaugstinājumiem, bet ir iespējama arī rāpšanās ne tikai pilnīgi vertikālā stāvoklī, kur nu, ir iepējama rāpšanās arī pa ieliekta leņķa iekšpusi, kas kārtējo reizi tomātu sakarā noved līdz pārdomām par visa relatitivitāti un tās pašas mātes dabas visa pārdomātību, kas šajā gadījumā tiek izkliegts tieši tādā pašā veidā, kā kādreiz pazītās čiksiņas manifests par laimes esenci globālos apmēros, noved līdz pārdomām par atmirušjiem audiem un atcerēšanās par to, ka līķiem nagi un ragi nemaz neaug, tie tikai nedaudz pagarinās uz tā rēķina, ka ķermenis izkalst un izspiež no sevis laukā jau sen izkaltušos gabalus, kas atkal neko jēdzīgāku nenozīmē, bet atkal jau grauj jauno romantiķu aizraušanos ar visāda veida misticismiem, jo zūd pat tik uzskatāmas ilūzijas par kaut vai  kādu pastāvēšanu pēcnāves ķermenī, un tomēr, tikko tiek novērots vēl jo paradoksālāks skats, kam pamatā bija tā pati vecā atmirušo audu problēma – pārvietošanās pa horizontālu virsmu, kuras pamats ir ne jau visiem ierastā “apakša”, bet šajā gadījumā – augša.

Mājās ieviesies ideoloģiski bīstams radījums.