Tuncis marmelādē

Sēdi un blenz savā kaktā, pēti to nemainīgo nostūri! Nekusties! Šeit ir pietiekami daudz sensoru, kas jebkuru tavu pirdienu piefiksēs un nodedzinās to, tiklīdz tas noplūdīs tālāk par atļauto. Un nesāc spēlēties! Tās uzpariktes uzturēšana dārgi izmaksā. Stūris ir labs, kārtīgs, nepiemēslots, ja nu vienīgi tu to nepiemēslosi ar sevis atliekām, burvīgs stūris, nekur pat nav nolupusi krāsa, no malas veido mīlīgu kompozīciju ar tavu ēnu. Tu šeit pat ļoti esi vajadzīgs! Hm. Bet varbut lāpturis tomēr izskatīsies labāk? Ai, nē, būs pārāk kičīgi. Varētu tevi nolikt uz ceļiem, bet rokas aiz muguras piesiet pie laternas. Žēl tikai, ka laternas man nav, bet ideja apgaismojumam nav slikta, tas logs jau tikai pa dienu ir derīgs. Vai arī uzsēdināt tevi uz spīdoša kuba? To gan varētu izveidot, telpa arī pārveidosies, nebūs vairs tā garlaicīgā kvadrāta, ēnas staipīsies no grīdas līdz griestiem, otrā pusē būtu intīmāks nostūris, kur gaisma ne tik ļoti sniegtos… Nē! Bet tu tad būtu visa, tā teikt, centrā. Tik ļoti akcentēt mums tevi nevajag. Tevi vispār apspīdēt nevajag. Tomēr tā laterna man patika labāk, būs tomēr jāpasūta, tikai otrā pusē jāiekarina balta drāna, kas tevi aizsegs, tā glauni – no griestu stūra tev pāri līdz kamēr tas apvijas pašai laternai. Tevi nokrāsosim pavisam melnu, lai piesietās rokas veido patīkamu kontrastu, bet pats nebūtu redzams.

Tas ir iepriekšējais?! Nu,.. smaka tak jau nāk! Kā ciemiņus aicināt? Iestādi te ceriņkrūmu! Un ātrāk! Un lai jau ar ziediem butu! To tur no griestiem gan novāc, vēl saimniecibā noderēs.

Galvas neizbēgamā neatdalīšnaās no ķermeņa noved saprātu histēriskā sevis sadalīšanā mazākajās sasāvdaļās. Kādēl tas tik nepārdomāti ir iekārtots? Varētu taču dot cilvēkam divas brīvdienas nedēļā, kad tas spētu iziet ārpus norobežošanās un dzīvot vairs ne pēc sirds patikas, bet plašāk – pēc patības patikas, pēc pilnīgas neesamības patikas un pilnīgas aiziešanas patikas.

Klusiņām, pamazām viņas ielavījās deniņos, tad dziļāk un dziļāk līdz kamēr nomierinājās un apstājās mūžīgai dzīvošanai noslēgtā receklī. Tāda pelēka gan tā dzīve sanāca, jaunības gados jau sākusi nelabi ost, briedumā – tukšojās, bet uz vecumdienām sašķīda visa apkārtējā pasaule un palika viņas gozēties karstajātuksneša saulē. Ne kadam gar to bija daļas, ne atmiņu, pat nezināšanas apziņas nebija. Klusiņām, pamazām viņas iegrima smiltiņās.

Godīgos tā atpazina un ne reizi vien aplaimoja tos ar savu ātrumu, spēku un acumirklīgām beigām. Sīkajiem zaglēniem tā  dzina skabargas kalā, bet, sajutusi to bailīgos skatienus savā klēpī, atmaiga un dāvāja tiem negaidītu pārsteigumu, kuru tie pat nemanīja. Laupītājus tā nevarēja ciest tikpat stipti kā slepkas, kuri bieži vien arī bija viens un tas pats, viņiem šī dāma dāvāja ērtu klēpi, bet notikšanas brīdī izstiepa pretī savu sarūsējušo mēli un ķircinādamās iestrēga pusceļā, tad atkal un atkal, lidz kamēr ar lielu blikšķi krita gar zemi jau cerību atguvušajam gabalam. Muižnieki, grāfi un baroni, visādi valdītāji un baznīcas tēvi – tiem bija sagatavota ipaša parāde -, vairākas reizes iestrēgstot puscelā, skabargām visās malās, virvi, ko nevar pārcirst tiktāl izlurgātu atdzusas vietu, ka spruka pat laukā un tapa atkal sēdināti tronī, tad ar sarūsējušu mēli tā iegrima viņiem miesās, bet, darbu līdz galam nepadarījusi, aizmiga, atstājot prominentajiem viesiem pašiem novest darbu līdz galam.

Skrienam, skrienam – pa dzīslām uz leju, pa vadiem uz augšu, caur miesām uz iekšām! Peldam, peldam – pa straumēm pie kauliem, pa ezeriem pie redzokļiem, caur šaurumiem pie jaukumiem! Grimstam, grimstam – tik dziļāk un pamatīgāk, plašāk un garumā vairāk…un vairāk..līdz apstājas tecējums, un viss kļūst par purvu.

..un tā daudzus vēl stāstus stāstīja tēvocis Kleperis, līdz kamēr klepus dēļ neaizrijās un uzsāka pelnīto atputu.

Tvaiki

Ciemos atnāca neparastas būtnes – tādas, kas sit galvu no iekšpuses un liek ļodzīties ceļgaliem, tādas, kuras acis fokusē tikai vienā virzienā, bet vēlāk neiztiek bez pēkšņām pārfokusēšanām, un arī tādas, kuras nemaz nesaprot, ko viņas grib un kādēļ vispār pastāv. Ja redzes, dzirdes taustes un kādus tik vēl ne traucējumus var apjēgt ar prātu, tad kā izskaidrot to, ka traucējumi realitātes iespaidā rodas tieši šiem traucējumiem? Nu nav viņi vairs ne tik skaisti, ne skaidri, ne apzināmi, nav vairs atšķirības starp nosacīto traucētību un bijušo normālību! Bet rokas smird! Smird pēc lopa un māmuliņas pieskāriena. Kamēr vēl ir iespēja, aizspundējiet acis ciet, kamēr vēl ir iespēja, atcerieties kropļojumus! Rīt vairs nebūs ne līkumu, ne šķībuma, būs atkal jauna, vienmēr svaiga – vienmēr bijusī. Mugurā iecirstiem zobiem pasteidzies izbaudīt nepilnību! Asfalts čirkst starp žokļiem , bet pašam sanāk atkārtoties. Pa vienai spalvai izplūkātas sajūtas.