Tvaiki

Ciemos atnāca neparastas būtnes – tādas, kas sit galvu no iekšpuses un liek ļodzīties ceļgaliem, tādas, kuras acis fokusē tikai vienā virzienā, bet vēlāk neiztiek bez pēkšņām pārfokusēšanām, un arī tādas, kuras nemaz nesaprot, ko viņas grib un kādēļ vispār pastāv. Ja redzes, dzirdes taustes un kādus tik vēl ne traucējumus var apjēgt ar prātu, tad kā izskaidrot to, ka traucējumi realitātes iespaidā rodas tieši šiem traucējumiem? Nu nav viņi vairs ne tik skaisti, ne skaidri, ne apzināmi, nav vairs atšķirības starp nosacīto traucētību un bijušo normālību! Bet rokas smird! Smird pēc lopa un māmuliņas pieskāriena. Kamēr vēl ir iespēja, aizspundējiet acis ciet, kamēr vēl ir iespēja, atcerieties kropļojumus! Rīt vairs nebūs ne līkumu, ne šķībuma, būs atkal jauna, vienmēr svaiga – vienmēr bijusī. Mugurā iecirstiem zobiem pasteidzies izbaudīt nepilnību! Asfalts čirkst starp žokļiem , bet pašam sanāk atkārtoties. Pa vienai spalvai izplūkātas sajūtas.