June 13, 2007

Galvas neizbēgamā neatdalīšnaās no ķermeņa noved saprātu histēriskā sevis sadalīšanā mazākajās sasāvdaļās. Kādēl tas tik nepārdomāti ir iekārtots? Varētu taču dot cilvēkam divas brīvdienas nedēļā, kad tas spētu iziet ārpus norobežošanās un dzīvot vairs ne pēc sirds patikas, bet plašāk – pēc patības patikas, pēc pilnīgas neesamības patikas un pilnīgas aiziešanas patikas.

Klusiņām, pamazām viņas ielavījās deniņos, tad dziļāk un dziļāk līdz kamēr nomierinājās un apstājās mūžīgai dzīvošanai noslēgtā receklī. Tāda pelēka gan tā dzīve sanāca, jaunības gados jau sākusi nelabi ost, briedumā – tukšojās, bet uz vecumdienām sašķīda visa apkārtējā pasaule un palika viņas gozēties karstajātuksneša saulē. Ne kadam gar to bija daļas, ne atmiņu, pat nezināšanas apziņas nebija. Klusiņām, pamazām viņas iegrima smiltiņās.

Godīgos tā atpazina un ne reizi vien aplaimoja tos ar savu ātrumu, spēku un acumirklīgām beigām. Sīkajiem zaglēniem tā  dzina skabargas kalā, bet, sajutusi to bailīgos skatienus savā klēpī, atmaiga un dāvāja tiem negaidītu pārsteigumu, kuru tie pat nemanīja. Laupītājus tā nevarēja ciest tikpat stipti kā slepkas, kuri bieži vien arī bija viens un tas pats, viņiem šī dāma dāvāja ērtu klēpi, bet notikšanas brīdī izstiepa pretī savu sarūsējušo mēli un ķircinādamās iestrēga pusceļā, tad atkal un atkal, lidz kamēr ar lielu blikšķi krita gar zemi jau cerību atguvušajam gabalam. Muižnieki, grāfi un baroni, visādi valdītāji un baznīcas tēvi – tiem bija sagatavota ipaša parāde -, vairākas reizes iestrēgstot puscelā, skabargām visās malās, virvi, ko nevar pārcirst tiktāl izlurgātu atdzusas vietu, ka spruka pat laukā un tapa atkal sēdināti tronī, tad ar sarūsējušu mēli tā iegrima viņiem miesās, bet, darbu līdz galam nepadarījusi, aizmiga, atstājot prominentajiem viesiem pašiem novest darbu līdz galam.

Skrienam, skrienam – pa dzīslām uz leju, pa vadiem uz augšu, caur miesām uz iekšām! Peldam, peldam – pa straumēm pie kauliem, pa ezeriem pie redzokļiem, caur šaurumiem pie jaukumiem! Grimstam, grimstam – tik dziļāk un pamatīgāk, plašāk un garumā vairāk…un vairāk..līdz apstājas tecējums, un viss kļūst par purvu.

..un tā daudzus vēl stāstus stāstīja tēvocis Kleperis, līdz kamēr klepus dēļ neaizrijās un uzsāka pelnīto atputu.

Leave a Reply