Galvas neizbēgamā neatdalīšnaās no ķermeņa noved saprātu histēriskā sevis sadalīšanā mazākajās sasāvdaļās. Kādēl tas tik nepārdomāti ir iekārtots? Varētu taču dot cilvēkam divas brīvdienas nedēļā, kad tas spētu iziet ārpus norobežošanās un dzīvot vairs ne pēc sirds patikas, bet plašāk – pēc patības patikas, pēc pilnīgas neesamības patikas un pilnīgas aiziešanas patikas.

Klusiņām, pamazām viņas ielavījās deniņos, tad dziļāk un dziļāk līdz kamēr nomierinājās un apstājās mūžīgai dzīvošanai noslēgtā receklī. Tāda pelēka gan tā dzīve sanāca, jaunības gados jau sākusi nelabi ost, briedumā – tukšojās, bet uz vecumdienām sašķīda visa apkārtējā pasaule un palika viņas gozēties karstajātuksneša saulē. Ne kadam gar to bija daļas, ne atmiņu, pat nezināšanas apziņas nebija. Klusiņām, pamazām viņas iegrima smiltiņās.

Godīgos tā atpazina un ne reizi vien aplaimoja tos ar savu ātrumu, spēku un acumirklīgām beigām. Sīkajiem zaglēniem tā  dzina skabargas kalā, bet, sajutusi to bailīgos skatienus savā klēpī, atmaiga un dāvāja tiem negaidītu pārsteigumu, kuru tie pat nemanīja. Laupītājus tā nevarēja ciest tikpat stipti kā slepkas, kuri bieži vien arī bija viens un tas pats, viņiem šī dāma dāvāja ērtu klēpi, bet notikšanas brīdī izstiepa pretī savu sarūsējušo mēli un ķircinādamās iestrēga pusceļā, tad atkal un atkal, lidz kamēr ar lielu blikšķi krita gar zemi jau cerību atguvušajam gabalam. Muižnieki, grāfi un baroni, visādi valdītāji un baznīcas tēvi – tiem bija sagatavota ipaša parāde -, vairākas reizes iestrēgstot puscelā, skabargām visās malās, virvi, ko nevar pārcirst tiktāl izlurgātu atdzusas vietu, ka spruka pat laukā un tapa atkal sēdināti tronī, tad ar sarūsējušu mēli tā iegrima viņiem miesās, bet, darbu līdz galam nepadarījusi, aizmiga, atstājot prominentajiem viesiem pašiem novest darbu līdz galam.

Skrienam, skrienam – pa dzīslām uz leju, pa vadiem uz augšu, caur miesām uz iekšām! Peldam, peldam – pa straumēm pie kauliem, pa ezeriem pie redzokļiem, caur šaurumiem pie jaukumiem! Grimstam, grimstam – tik dziļāk un pamatīgāk, plašāk un garumā vairāk…un vairāk..līdz apstājas tecējums, un viss kļūst par purvu.

..un tā daudzus vēl stāstus stāstīja tēvocis Kleperis, līdz kamēr klepus dēļ neaizrijās un uzsāka pelnīto atputu.

Pamācība Urļukiem.

Ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem vai быку за яй*а un noskaidrosim, kas tad mums īsti ir vajadzīgs.
1) Galvenais, ir nonākt līdzīgi domājošo kompānijā, kur jebkuram varētu uzprasīt, vai „ты меня уважаеш?” un, protams, saņemt apstiprinošu atbildi.
2) Nākamais solis ir pareizās šmigas un pareizā tās daudzuma ieņemšana rīklē, kuru pirms tam vajag novest līdz stāvoklim „трубы горят”. Šmiga, protams, var būt alus, bet, kā jau tautas gudrība mums saka priekšā, ja alu daudz dzersi, bieži vajadzēs puķes laistīt, un tā kā ar dārzkopību mēs te neviens nenodarbojamies un laiku velti šķiest arī nav в кайф, labāk ir ņemt to pašu veco labo brendiju pa latam litrā, jo vermuts taču ir paredzēts svētkiem, bet veikala šņabis ir bišķiņ tā kā par dārgu. Ar daudzumu gan ir sarežģītāk, jo neviens tak negrib лосей звать un neko nespēt izdarīt, vai būt stāvoklī „не в голове, не в жо*е” un arī neko nespēt izdarīt.
3) Kad nu kājas ir kļuvušas kustīgākas, bet prāts plīvojošāks, var ķerties pie darba – nepatīkamo purnu atlases. Kritēriji tam varētu būt visdažādākie: sākot no pārāk kārtīgi sasietām kurpju šņorēm, līdz pat nesaķemmētiem matiem. Kārtīgam urļukam katrā cilvēkā ir jāprot atrast kas tāds, par ko viņam varētu рожу разукрасить.
Un tagad pievērsīsimies konkrēto piemēru izpētei, kur, lai arī trīs iepriekšminētie punkti tika ņemti vērā, tomēr varētu nonākt līdz labākiem rezultātiem. Lai arī nepatīkamie purni dažkārt varētu būt visi un visapkārt, tomēr vislabāk ir металистов пи**ить. Kategorijā „металисты” tiek iekļauti visi vīriešu un sieviešu kārtas pārstāvji, kuriem ir pārāk gari mati, pārāk melni mati, nav baltu strīpu uz sāniem, nekad nevalkā sporta apģērbu izņemot kedas, uz sejas ir nesaprotamas izcelsmes dzelži, ģērbjas tumšās vai uzkrītoši spilgtās drēbēs, brūnās vai zaļganās drēbēs un vispār kaut kādās ne tādās drēbēs, ne tādiem matiem, ne tādu seju un vispār ne tādi б*я! Tātad, kā pareizi viņus vajag sist? Tā kā šitie duraki gandrīz nekad paši neiesaistās kaujās, ir jāatrod iemesls, kādēļ viņu varētu paaicināt pēc sitiena, kam vislabāk noder normāla prasība: „Э, б*я, сигарету гони!”, kam visdrīzāk sekos atteikums, pēc kura tad arī varēs iesākt izklaidi, bet, ja nu atteikums tomēr nav sagaidīts, tad vienas cigaretes vietā ir jāņem paka, bet, ja nu otras paciņas tam lopam nav, tad nu beidzot viņš/-a ir pelnījis sodu. Ja nu gadās tā, ka pats esi jau aizsmēķējis, bet objekts mēģina aizvirzīties prom, tad nu ir jādomā nopietnāk, bet ar dažām frāzēm tik un tā var nonākt līdz vajadzīgajam rezultātam: „Э, ты, пи**р (су*а), иди сюда!”. Jāņem vērā arī tas, ka objekts var mēģināt izvairīties no atbildības skrienot, šeit tad arī palīdzēs iepriekš sagatavotā, uzsildītā kompānija, kas varētu tomēr (ja nu skrien, tātad kaut kas aizdomīgs tur tik tiešām ir) pārkāpēju notvert ar sitienu pa kājām.
Tagad – atspārdīšanas metodes. Kad nu objekts atrodas uz zemes, to var bez liekas piepūles spārdīt, cik tik apaviem gribas, tomēr, nav vērts lieki tērēt spēkus un pacietību, šis tas ir jāņem vērā. Pirmkārt, ir jāpadomā par drošību – pārliecinieties, lai tuvākajā apkārtnē nebūtu ne policijas iecirkņu, ne policistu kā tādu, bāru un nakts klubu apsargi neskaitās. Otrkārt, jāpievērš uzmanība objekta ieņemtajai pozai uz asfalta (zemes) – nedrīkst pieļaut, lai tas kaut kādā veidā sevi piesegtu ar rokām vai kājām. Kad objekts visā savā krāšņumā ir redzams tā vāļājoties, var izpētīt viņa individuālās īpatnības – ja gribi uzsist lielāku un asiņaināku zilumu, nesalaužot kaulus, žokļus utt., droši sit pat tiem metāla gabaliem sejā – ādu pārplēsīs, asinis šļāks, zilimelnums būs garantēts, ja nu līdzi ir nazis, bet nav vēlme graizīt miesu, var vismaz ieviest apkārtnē kārtību un nogriezt tos riebīgos matus, bet, ja gribas pēc iespējas ilgāku laiku padauzīt pa kaulu maisu, tad ļaujiet objektam saritināties un tad var mierīgi spārdīt kādu pus stundu. Atņemt no šādiem objektiem neko nav vērts, naudas viņiem tik un tā nebūs daudz, cigarešu – tikai dažas, bet pārējais nav uzmanības vērts. Galvenais, lai ir labi pavadīts laiks!

Prāts

Prātiņ, mīļais, kad tad tu atgriezīsies dzimtenē? Nu, tā pavisam vienkārši – pārstāsi būt par faktoru. Vai tad mazajam puisītim nav stāstīts par domāšanas kaitīgo ietekmi? Prātiņ, ko tad tu atkal dari? Piedzīvojumus meklēsi rīt, visu var piedzīvot rītdienā, tev taču ir tik daudz laika, tik neierobežots tu mums sanāci. Mēs tevi savienosim ar kāda mērkaķa nervu sistēmu un tad tu mums zīmēsi! Bet mēs pārdosim gleznas! Bet mēs pateiksim, ka visi kristieši sūkā! Prātiņ, mēs taču pierādīsim, ka tevi var pieradināt? Un tad mēs šķēlēsim pa gabaliņam nost – gabaliņš emociju, gabaliņš sajūtu, novāksim smaržu un kustību koordināciju. Es zinu, ka tev patiks! Mēs kopā iesim pastaigāties, bet, lai tu nekur neaizbēgtu, es tevi turēšu aiz muguras smadzenēm. Tu taču proti lēkāt, mēs iesim ķert sienāžus. Rītdien gan saved sevi kārtībā, man būs tevi jāiepazīstina ar saviem vecākiem. Viņi ir novecojušu principu pārņemti ļaudis, bet tik un tā vajadzēs uzvesties pieklājīgi, citādi tēvs nedos svētību mūsu gaitām. Nē, šī rītdiena tik tiešām būs pēc gulēt likšanās, tā rītdiena, kurā tu vazāsies savos neceļos, būs vēlāk, pēc rītdienas, tajā rītdienā, kas nāks līdz ar laika apstāšanos. Iesākumā iemācies apstāties un tad tu dabūsi savu rītdienu! Un nevajag pretoties, arī nesasniedzama rītdiena ir rītdiena! Es tev nopirkšu bļodiņu, viņai tad arī varēs paraudāt uz pleca. Prātiņ, viss taču būs labi. Mēs kopā vēl tik daudz ko piedzīvosim.