Prāts

Prātiņ, mīļais, kad tad tu atgriezīsies dzimtenē? Nu, tā pavisam vienkārši – pārstāsi būt par faktoru. Vai tad mazajam puisītim nav stāstīts par domāšanas kaitīgo ietekmi? Prātiņ, ko tad tu atkal dari? Piedzīvojumus meklēsi rīt, visu var piedzīvot rītdienā, tev taču ir tik daudz laika, tik neierobežots tu mums sanāci. Mēs tevi savienosim ar kāda mērkaķa nervu sistēmu un tad tu mums zīmēsi! Bet mēs pārdosim gleznas! Bet mēs pateiksim, ka visi kristieši sūkā! Prātiņ, mēs taču pierādīsim, ka tevi var pieradināt? Un tad mēs šķēlēsim pa gabaliņam nost – gabaliņš emociju, gabaliņš sajūtu, novāksim smaržu un kustību koordināciju. Es zinu, ka tev patiks! Mēs kopā iesim pastaigāties, bet, lai tu nekur neaizbēgtu, es tevi turēšu aiz muguras smadzenēm. Tu taču proti lēkāt, mēs iesim ķert sienāžus. Rītdien gan saved sevi kārtībā, man būs tevi jāiepazīstina ar saviem vecākiem. Viņi ir novecojušu principu pārņemti ļaudis, bet tik un tā vajadzēs uzvesties pieklājīgi, citādi tēvs nedos svētību mūsu gaitām. Nē, šī rītdiena tik tiešām būs pēc gulēt likšanās, tā rītdiena, kurā tu vazāsies savos neceļos, būs vēlāk, pēc rītdienas, tajā rītdienā, kas nāks līdz ar laika apstāšanos. Iesākumā iemācies apstāties un tad tu dabūsi savu rītdienu! Un nevajag pretoties, arī nesasniedzama rītdiena ir rītdiena! Es tev nopirkšu bļodiņu, viņai tad arī varēs paraudāt uz pleca. Prātiņ, viss taču būs labi. Mēs kopā vēl tik daudz ko piedzīvosim.

Policista galvaskauss..

Pēc aculiecinieku stāstītā varētu spriest, ka galvas šim cilvēkam nebija jau sen, bet šādu viedokli pauduši tikai gados vecākie vai tālāk stāvošie respondenti, kas iespējams ir viens un tas pats, tomēr policistam tuvākie apgalvoja, ka iesākumā tā nemaz nebija galva, bet tikai kārtībsarga ķivere, kas liktos smieklīgi, jo kam dēļ gan zemūdens pretkorupcijas dienesta štāba iemītniekam darba vietā būtu nepieciešams valkāt ķiveri, uz ko vēl tuvāk pietuvinātākie, jauki, mīļi paskaidrojumus mētājot, apskaidroja, ka ķiveres šie cilvēki nēsā, lai ūdensslēpju aizmiršanas mājās gadījumā varētu ūdensslēpot vismaz uz galvas, kas atkal likās visai aizdomīgi, bet vēlāk viss kļuva pavisam skaidrs!!
1.- Policists ar norautu galvu;
2.- Policists ķiverē;
3.- Policists – zemūdens pretkorupcijas štāba dalībnieks;
4.- Policists bieži aizmirst mājās ūdensslēpes;
5.- Tālāk stāvošie domā, ka galvas nav jau sen;
6.- Tālšk stāvošie un vecie ļaudis domā līdzīgi;
7.- Tuvāk stāvošie runā par ķiveri;
8.- Tuvāk pietuvinātie zina par ūdensslēpēm.
Viss ir vairāk nekā skaidrs!
Kā jau mēs visi sen un vienmēr un mūžīgi mūžos zinām, Dievs katram no mums ir jau pirms dzimšnas lēmis likteni. Labs tas būs vai ne tik ļoti, to neviens no mums tā uzreiz nevar zināt, tomēr, kā jau kārtīgam Dieva pravieša Moisika (“o” un “i” lasāmi atsevišķi) sekotājam, katram no mums ir jāatcerās, ka tieši šīs dzīves laikā Dievs norādīs, kāds ceļš mums būs ejams arī pēc lielās tīrīšnas. Viens no mums paliks tas pats grāmatvedis ar nepabeigtu augstāko izglītību, bet galvenais viņa pienākums būs laistīt šefa puķītes, otrs kļūs (šoreiz gan būtu laikam jāsaka “paliks”) noziedznieks un, protams, tiks par to sodīts, atkal un atkal sodīts, bet tā kā tāds ir viņa liktenis, tad arī šāda dzīve pēc tīrīšanas viņam patiks, jo kas gan būtu Tas Visaugstākais, ja neprastu piemeklēt katram no mums to piemērotāko!
Nu jā, par policistu.
Tas nebūt nav avīzes raksts vai detektīvromāna sižets, bet tas, ko es gribēju ar to teikt ir:
“Tā ir pritča par policistu, tālāk stāvošajiem, tuvāk stāvošajiem, vecajiem ļaudīm un tuvāk pietuvinātajiem, kuriem kopā bija notikums, kura dēļ viņi dzīvoja.” Nē, nu tik tiešām ne tā ķivere, ne kaut vai kas cits tur nebija svarīgs. “Tie cilvēki pārdzīvoja to, ko citi sauc par “dzīvi”.”
Labi, ja nu gribi pamācību tad – “Dziedi: “Hava, Nagila Krišņā!”, un viss tev būs oki-doki!”

Atnācu! Baložu gaļa.

Vai tad tu nezināji, ka tas notiks tieši šeit!? Bet viss taču sakrīt! Forma – auss – klausās tātad, visumā, visums, zeme, atliek tikai iekliegt tā skalāk. Tā patiesi skaļāk, ne jau runājot, bet ar domu. Un zemes viasa jau sapērk! Cik daudziem no šejieniešiem te vēl kaut vai kas ir palicis? A nekā vairs nav! Centrs arī tādā jaukā aizvējā – ne par karstu, ne par aukstu. Bet novembrī būs lielais sauciens! Un ne jau pēc pasaules miera tas būs kliegums.. Tādēļ jau es te esmu.

A ko tu gribēji ieraudzīt! .. Lai es būtu jauks slaidainis?! Atslēdznieka sieva (!), kuras idiotismu pierāda kaut vai tas, ka viņa ņem un noprec vīru, kurš nejēdz paša sievai uzveidot nevainības jostu, lai tad vēlāk, kā jau kārtīgs atslēdznieks, būtu sievas intīmpakalpojumu monopolists, vismaz kaut vai kādas atslēgas turētājs, ja nu savējā nu necik neturās. Tā nu arī gadās (ak vai cik negaidīti!!), ka visādi svētie gari un īsi ņem un apšļāc to mātīti ar dzīvības ūdeni. No ko var no tādas sagaidīt?! Kādu izveidoja, tāds esmu. Bet pasaule paliek manā ziņā..