Šodien mēs vsi kopē sadosimies rokās un dosimies ielās, sveiksim jaunu dienu un protestēsim pret visiem, kas vēl aizvien protestē. Nemiera gars mūsos tiks dzesēts ar ar sirpi pa galvu un āmuru pa nagiem.

Iemīlēsim viens otra dūres, jo tās mums nes samierināšanās zīmi. Sit citam un gaidi, kad tas pagriezīs tev otru vaigu, bet, ja nepagriež, tad māci tam darīt tā kā Kungs ir licis! Nāc pie saviem ienaidniekiem, jo tur varēs paēst! Tie jau sen tev ir piedevuši un lūkojas tevī iekāres pilnām acīm.

Un, ja tava tuvākā acs tevi apgrēcina, tad izdur to, jo labāk, lai viņš bez acs staigā tavā valstībā nekā saskata tevī nepilnības. Un, ja tava tuvākā roka vai kāja ir pārāk gara, tad apgriez to, jo labāk, lai tas bez rokām un kājām mirs pie tava galda nekā tu būsi palicis badā.

Mīliet katru radību kā sevi pašu! Radiet tām no rītiem mokpilnas galvassāpes, bojājiet to plaušas un sirdis, metiet tos no daudzstāvu namu jumtiem un graiziet tos gabalu gabalos, lieciet tiem darīt visneraksturīgākos darbus.

Tev nebūs nokaut bez savas atļaujas!

Acsābolu krellītēs zīlītes vērpj pelītes, mazā sirmā kumeliņā Lienes ielā piestāj viņa.

Jaunumi veselības aprūpē

December 16, 2007

Izrādās, ka manis tik dikti mīļotie vārdi “zip” un “zap” jau ir pielikti komercproduktam, un tagad pat vikipēdija visiem stāsta, ka tas nav nekāds neregulārs burtu virknējums, bet ir pavisam vienkāršas mini radiovadāmās mašīnītes, kuras izgatavo RadioShack Corporation, kas agrāk bija pazīstams kā Tandy Corporation un bija ģimenes uzņēmums Teksasā, dibināts tālajā 1919. gadā, pārdodams ādas kurpes.

Izrādās, ka Ovis orientalis savu gabarītu ziņā ir diezgan līdzīgi Homo sapiens, jo pieaugušas mātītes parasti sver 45-100kg, bet tēviņi – 70-160kg, patstāvīgi dzīvojošajiem ovisiem smadzenes ir nedaudz lielākas, bet zobu visiem ovisiem ir tikpat, cik homisiem, arī ragus parasti uzliek tikai tēviņiem, jo viņi paši jau neko un nekad, tas jau tikai tāpat vien, nevar jau uzreiz to saukt par pārkāpumu, tādēļ tikai retos gadījumos ovisu un, protams, arī homisu mātītēm var veidoties kaut kādi aizmetņi (bet, iespējams, ka viņas tikai maskējas).

Izrādās, ka tas ir Aļaskas karogs, kuru kāds trīspadsmitgadīgs puisītis karstajos ziemas rītos bija sacerējis 1926. gadā, kad viņam pat prātā vēl nebija ienācis, ka vajadzēja tak patentēt krāsu salikumu, kad tas skar zvaigznīšu tēmu, kad viņš vēl nebija sapratis, cik ļoti tas karodziņš līdzinās Ķīnas karogam, bet zvaigžņu izvietojums – kaut kādam traukam, no kura tiek izmests Aļaskas lepnums – Polaris.

Tuncis marmelādē

June 19, 2007

Sēdi un blenz savā kaktā, pēti to nemainīgo nostūri! Nekusties! Šeit ir pietiekami daudz sensoru, kas jebkuru tavu pirdienu piefiksēs un nodedzinās to, tiklīdz tas noplūdīs tālāk par atļauto. Un nesāc spēlēties! Tās uzpariktes uzturēšana dārgi izmaksā. Stūris ir labs, kārtīgs, nepiemēslots, ja nu vienīgi tu to nepiemēslosi ar sevis atliekām, burvīgs stūris, nekur pat nav nolupusi krāsa, no malas veido mīlīgu kompozīciju ar tavu ēnu. Tu šeit pat ļoti esi vajadzīgs! Hm. Bet varbut lāpturis tomēr izskatīsies labāk? Ai, nē, būs pārāk kičīgi. Varētu tevi nolikt uz ceļiem, bet rokas aiz muguras piesiet pie laternas. Žēl tikai, ka laternas man nav, bet ideja apgaismojumam nav slikta, tas logs jau tikai pa dienu ir derīgs. Vai arī uzsēdināt tevi uz spīdoša kuba? To gan varētu izveidot, telpa arī pārveidosies, nebūs vairs tā garlaicīgā kvadrāta, ēnas staipīsies no grīdas līdz griestiem, otrā pusē būtu intīmāks nostūris, kur gaisma ne tik ļoti sniegtos… Nē! Bet tu tad būtu visa, tā teikt, centrā. Tik ļoti akcentēt mums tevi nevajag. Tevi vispār apspīdēt nevajag. Tomēr tā laterna man patika labāk, būs tomēr jāpasūta, tikai otrā pusē jāiekarina balta drāna, kas tevi aizsegs, tā glauni – no griestu stūra tev pāri līdz kamēr tas apvijas pašai laternai. Tevi nokrāsosim pavisam melnu, lai piesietās rokas veido patīkamu kontrastu, bet pats nebūtu redzams.

Tas ir iepriekšējais?! Nu,.. smaka tak jau nāk! Kā ciemiņus aicināt? Iestādi te ceriņkrūmu! Un ātrāk! Un lai jau ar ziediem butu! To tur no griestiem gan novāc, vēl saimniecibā noderēs.

June 13, 2007

Galvas neizbēgamā neatdalīšnaās no ķermeņa noved saprātu histēriskā sevis sadalīšanā mazākajās sasāvdaļās. Kādēl tas tik nepārdomāti ir iekārtots? Varētu taču dot cilvēkam divas brīvdienas nedēļā, kad tas spētu iziet ārpus norobežošanās un dzīvot vairs ne pēc sirds patikas, bet plašāk – pēc patības patikas, pēc pilnīgas neesamības patikas un pilnīgas aiziešanas patikas.

Klusiņām, pamazām viņas ielavījās deniņos, tad dziļāk un dziļāk līdz kamēr nomierinājās un apstājās mūžīgai dzīvošanai noslēgtā receklī. Tāda pelēka gan tā dzīve sanāca, jaunības gados jau sākusi nelabi ost, briedumā – tukšojās, bet uz vecumdienām sašķīda visa apkārtējā pasaule un palika viņas gozēties karstajātuksneša saulē. Ne kadam gar to bija daļas, ne atmiņu, pat nezināšanas apziņas nebija. Klusiņām, pamazām viņas iegrima smiltiņās.

Godīgos tā atpazina un ne reizi vien aplaimoja tos ar savu ātrumu, spēku un acumirklīgām beigām. Sīkajiem zaglēniem tā  dzina skabargas kalā, bet, sajutusi to bailīgos skatienus savā klēpī, atmaiga un dāvāja tiem negaidītu pārsteigumu, kuru tie pat nemanīja. Laupītājus tā nevarēja ciest tikpat stipti kā slepkas, kuri bieži vien arī bija viens un tas pats, viņiem šī dāma dāvāja ērtu klēpi, bet notikšanas brīdī izstiepa pretī savu sarūsējušo mēli un ķircinādamās iestrēga pusceļā, tad atkal un atkal, lidz kamēr ar lielu blikšķi krita gar zemi jau cerību atguvušajam gabalam. Muižnieki, grāfi un baroni, visādi valdītāji un baznīcas tēvi – tiem bija sagatavota ipaša parāde -, vairākas reizes iestrēgstot puscelā, skabargām visās malās, virvi, ko nevar pārcirst tiktāl izlurgātu atdzusas vietu, ka spruka pat laukā un tapa atkal sēdināti tronī, tad ar sarūsējušu mēli tā iegrima viņiem miesās, bet, darbu līdz galam nepadarījusi, aizmiga, atstājot prominentajiem viesiem pašiem novest darbu līdz galam.

Skrienam, skrienam – pa dzīslām uz leju, pa vadiem uz augšu, caur miesām uz iekšām! Peldam, peldam – pa straumēm pie kauliem, pa ezeriem pie redzokļiem, caur šaurumiem pie jaukumiem! Grimstam, grimstam – tik dziļāk un pamatīgāk, plašāk un garumā vairāk…un vairāk..līdz apstājas tecējums, un viss kļūst par purvu.

..un tā daudzus vēl stāstus stāstīja tēvocis Kleperis, līdz kamēr klepus dēļ neaizrijās un uzsāka pelnīto atputu.

Tvaiki

June 4, 2007

Ciemos atnāca neparastas būtnes – tādas, kas sit galvu no iekšpuses un liek ļodzīties ceļgaliem, tādas, kuras acis fokusē tikai vienā virzienā, bet vēlāk neiztiek bez pēkšņām pārfokusēšanām, un arī tādas, kuras nemaz nesaprot, ko viņas grib un kādēļ vispār pastāv. Ja redzes, dzirdes taustes un kādus tik vēl ne traucējumus var apjēgt ar prātu, tad kā izskaidrot to, ka traucējumi realitātes iespaidā rodas tieši šiem traucējumiem? Nu nav viņi vairs ne tik skaisti, ne skaidri, ne apzināmi, nav vairs atšķirības starp nosacīto traucētību un bijušo normālību! Bet rokas smird! Smird pēc lopa un māmuliņas pieskāriena. Kamēr vēl ir iespēja, aizspundējiet acis ciet, kamēr vēl ir iespēja, atcerieties kropļojumus! Rīt vairs nebūs ne līkumu, ne šķībuma, būs atkal jauna, vienmēr svaiga – vienmēr bijusī. Mugurā iecirstiem zobiem pasteidzies izbaudīt nepilnību! Asfalts čirkst starp žokļiem , bet pašam sanāk atkārtoties. Pa vienai spalvai izplūkātas sajūtas.

May 20, 2007

Lai gan nagi gandrīz vainmēr tiek uztverti kā kaut kas patīkams un visnotaļ vēlams, dažkārt tomēr nākas nožēlas pilni noskatīties uz tiem smalkajiem, vēl līdz nopietnam nagu lielumam neattīstītajiem nadziņiem, kuri mājo tieši tikpat mazu radību pēdās, vārnveidīgajiem mātes dabas darinājumiem, kuri atgādina pasaulei, ka kāpšana uz augšu notiek ne tikai pa kāpnēm vai pietiekami lēzeniem paaugstinājumiem, bet ir iespējama arī rāpšanās ne tikai pilnīgi vertikālā stāvoklī, kur nu, ir iepējama rāpšanās arī pa ieliekta leņķa iekšpusi, kas kārtējo reizi tomātu sakarā noved līdz pārdomām par visa relatitivitāti un tās pašas mātes dabas visa pārdomātību, kas šajā gadījumā tiek izkliegts tieši tādā pašā veidā, kā kādreiz pazītās čiksiņas manifests par laimes esenci globālos apmēros, noved līdz pārdomām par atmirušjiem audiem un atcerēšanās par to, ka līķiem nagi un ragi nemaz neaug, tie tikai nedaudz pagarinās uz tā rēķina, ka ķermenis izkalst un izspiež no sevis laukā jau sen izkaltušos gabalus, kas atkal neko jēdzīgāku nenozīmē, bet atkal jau grauj jauno romantiķu aizraušanos ar visāda veida misticismiem, jo zūd pat tik uzskatāmas ilūzijas par kaut vai  kādu pastāvēšanu pēcnāves ķermenī, un tomēr, tikko tiek novērots vēl jo paradoksālāks skats, kam pamatā bija tā pati vecā atmirušo audu problēma – pārvietošanās pa horizontālu virsmu, kuras pamats ir ne jau visiem ierastā “apakša”, bet šajā gadījumā – augša.

Mājās ieviesies ideoloģiski bīstams radījums.

Пир

February 27, 2007

Kuskuss ar feioha džemu
Photoshop ar “Literatūru un Mākslu”
Slepenie pielūdzēji ar pretklepus tabletēm
Smiešanās līdz zarnu izsīkumam ar arābu burtiem
“Pižama Porno” ar neglītu šriftu

Jūs vēl aizvien neesat atraduši atskaņas?!

35.3 no rīta, 36.3 vakarā
Kotletes no rīta, siers vakarā
Repsis no rīta, Markess vakarā
1. stāvs no rīta, 4. stāvs vakarā
Nefiltrācija no rīta, marazms vakarā

Vai tad latvju dzejai ir tiesības mirt?!

Ķermenis pret iekšām
Ziema pret sniegu
Apziņa pret domām
Kaķis pret asti
Šodiena pret tagadni